Tajā jau atrodas pārāk ilgi un tikt ārā nav iespējams, nav atpakaļceļa, lai arī kā gribētos. Negribētos, bet varbūt vajadzētu, viņi tā domā. Kādam vienalga. Sāk skanēt jauka, tāda kā psihodēliska mūzika, bet ar tādiem pietiekami izteiktiem basiem un mūzikas skaņām, kuras tikai intensificē to sajūtu, kad visam ķermenim sāpot vēl vairāk jūtama sajūta it kā kāds mēģinātu izlauztiem no krūtīm, salaužot visu, kas gadās pa ceļam, kaut kas tumšs un atriebīgs, ļauns.
Sareibst galva, zūd līdzsvars, koordinācija. Kāpēc gan ne, iedzer vel kafiju un uzpīpa - franču diēta bez iepriekšēja nodoma. Un tā ik pa laikam. Tālu  tiksi ar šo superīgo dzīvesveidu. Kaut gan..vairs jau nekur īpaši tālāk nav paredzēts tikt, kas vispār ir paredzēts? Nekas. Ir tikai nojaušamas un labi apzinātas sekas. Ne tikai šim ari viņa rīcībai. Dzīvo kā vēlies, vai eksistē. Bez emocijām un bez nekā, ar tukšumu un sāpēm sevī. Pretrunas. Apreibinoties no tā, no naktīm un lēta vīna ar cigarettem. Divdesmit trīs sarkanas svītras. Tā sajūta. Patīkami pavērot. Nu nē, neesi tik bāls. Nemirsti. Tu to vēl nevari. Ir divi varianti, divas iespējas izplānotas līdz pat sīkumiem. Piepildāmas jebkurā laikā. Kad vajadzēs un savādāk nevarēs. Tas gan būs patīkami un nenovēršami. Apturēt var, tikai tas viens. Cik pagaidām ir zināms, bet tā nebūs. Ik pēc divām vai viens stundas, apmēram, atkal “atmostas” tad, kad trūkst elpas. Un tad atkal nomirst. Tā ik pa laikam, pāris reizes 24 stundu laikā. Atkal un atkal. Pie tā arī pierod. Un tad pazūd, ir tur pat, to var redzēt nejauši uzmetot skatienu, bet acīs, paskaties. Atmestās cerības, viss. Un tomēr tāds kā anomijas stāvoklis, ik pa laikam.

May 7th, 2012 2:36am

After all, how many ways can one heart be mangled and still be expected to keep beating? I`d lived through a lot that should have finished me in the last few days, but it didn`t make me feel strong. Instead, I felt horribly, like one word could shatter me.

Šķietamās bērnu spēlītes ir aizmirstas, līdz tādai pakāpei, ka spēts zaudēt vadību. Tās beidzās līdz ar saucamajiem viduslaikiem. Tagad jau it tik daudz spēlētāju, ka tos jau vairs nevar vadīt, tas vai tie, kas šo spēli radīja uz izdomāja. Tā kļuvusi neparedzama un nekontrolējama, bet kādam joprojām baudāma. Joprojām atrodas kāds, kas ar aizrautību ir gatavs jebkurā brīdī iekļauties spēlē piedāvātajos apstākļos un citiem nemanot arī mainīt tos. Karmiskā situāciju apspēle un saspēle. To, kā šis spēlētājs, tos maina, nosaka spēles kopējās ētikas un matērijas īpašības. Tās materiāls. Tas vairs nav tā, kā bija bērnībā. Šeit ir daudz vairāk, kas jāatdod un daudz kas vairāk var tikt un tiek zaudēts. Lomas vairs nav tik viegli maināmas, ja tajā visā ir iekšā pavisam un jau tā pa īstam. Tagad vai nu tā iepatikusies vai tikusi iedalīta nemanot, tā teikt uzspiežot. Bet šai visā tas viens cilvēks, vairāk nav viņš, kāds bija, viņš tagad ir it kā pazudis. Ir tikai spēlētājs. Un to kā un kur tiek spēlēts nenosaka tas viens, bet gan spēles attīstība, evolūcija. Bet motivāciju vairāk vai mazāk nosaka katrs pats. Īpašības, vide, prāts, spēks un enerģija. Un kādam arī “sirds”.